::

šodien sēžu virtuvē un ēdu brokastis, skatos pa logu, pazīstams ģīmis sēž vieglā autiņa piekabē un šo viens šofers aizvizina tālāk pa ielu. tas bija andra šķēles portrets uzklāts uz tāda kā finiera trīstūra, cik nu paspēju saskatīt tad tas podests uz kura andris bij uzstellēts bija tā parupji apstrādāts, izskatījās pēc karalaiku zārciņa. man jau laikam nebūtu nekas pretim, lai jau braukā bet viņš redz uzprasās lai kalpotu man, lai es par viņu vēlētu. vienreiz jau viņš manu balsi dabūja, tad viņš uz ziemassvētkiem pa tv ieteica man salāpīt bikšu dibenu un nopļaut zāli ap māju. es jau saprotu, labs ieteikums bet uz to brīdi man bikšu dibens caurs nebija un zāle ar jau bija zem sniega. un pēc tam viņš dabūja to vekseli, man jau arī nebūtu nekas pret vekseļiem ja kādu pārīti tādu vekseļu būtu dabūjuši saemas sētnieki, teiksim, bet nē, tikai andrim. es pa viņu savu balsi šoreiz nedošu, lai nu viš man piedod. es laikam ņemšu darbā savu direktoru, viņš iestājas par prezidentālu latviju, es laikam arī, būtu labi ja viens godīgs tautas ievēlēts vīriņš trenkātu tos tautas kalpus. balsošu par ivaru amoliņu, lai jau viņam tiek.

biju tiesā. vajadzēja dažas kopijas no tiesu papīriem. es teikšu ka dikti laipni cilvēki tur strādā, protams tie jau laikam bija tie kas netiesā bet parasti ļauži. ļoti laipni un atsaucīgi. šodien pārliecinājos ka ierēdņi ir labi cilvēki un tiešām strādā. dabūju sev vajadzīgās kopijas un uzskatu ka diena bija laba. cik tomēr maz vajag, tikai laipnu ierēdni un diena jaukāka liekas.

šodien dikti agri cēlos un dabūju kādus 15km ar auto nobraukt. domāju ka tie cilvēki kas agri ceļas ir dikti nelaimīgi, es vismaz tā jutos. tā gribējās gultiņā bet nē, pienākums sauc. diez kas vispār tādu jēdzienu kā pienākums izdomāja? man jau liekas ka tas ir katrā cilvēkā iekšā. rodas atkal jautājums kas to tur ieliek, mamma, tētis vai tas mums pašiem ar pieredzi izveidojas? vispār ja tā padomā tā dzīve ir viena sarežģīta lieta, ko tik nevar sadomāties pieceļoties tā agrāk no rīta. brr, labāk nevajag.

es te reizēm domāju pa tādu jēdzienu kā brīvība, verdzība. domāju kas mēs esam, brīvi pilsoņi vai vergi, varbūt esmu pesimists bet sliecos domāt ka tomēr vergi, savas kaislības, naudas, valsts utt. to ka esam lielo lietu vergi, teiksim, valsts, to es saprotu. tur konkrēts indivīds neko mainīt nevar, tur viss ir ierakstīts likumu grāmatā un pēc tiem mums jādzīvo.

reizēm domāju vai esmu nikotīna vergs? varētu jau it kā nesmēķēt bet izpaliks process un ar to saistītās izjūtas. reizēm domāju atmest bet ātri pārdomāju, patīk man tā lieta. domāju vai sieviete kas iziet pie bagāta vīra ir verdzene? nezinu, man jau liekas ka tas kas maksā tas pasūta mūziku. es jau domāju ka esmu tāds kā verdziņš, naudas, rēķinu. būtībā tas viss koncentrējas ap naudu, tātad naudas vergs. es reizēm domāju ka nauda ir pats nolādētākais papīrs uz pasaules. nabagi to nolād tāpēc ka tās nav, vidusslānis tāpēc ka tās vienmēr ir mazāk kā vajag, bagātie tāpēc ka tās dēļ ir zaudējuši savu mieru baidoties ka tā nepazūd.

ir jau arī laikam citas verdzības formas. bērnībā saskāros ar cilvēkiem kas pazemoja un sita savas dzīvesbiedres. vot domāju kas tas ir, kunga un verga attiecības? es reizēm domāju kā tas ir, iedot sievietei pa seju un pieprasīt no viņas seksu, ar kādām domām kungs viņu ņem, tak ne jau ar dziļu mīlu? vai otrādi, sieviete ar vīra uzsistu zilu aci vīriņam saka: nāc nu mani izmīlē tā ritīgi. vispār ja tā padomā tad totālais marazms. mēs runājam pa brīvību. sviests.

spartaks pats slavenākais vergs, lasīju grāmatā ka šim apnika būt par vergu un viņš mēģināja situāciju labot, kādu laiku bija brīvs. domāju ka mēs arī domājam izrauties no verdzības, sapņojam ka esam brīvi. diez ko katrs indivīds dara lai kļūtu brīvs, dzer šnabi? es nedzeru bet sapņoju par brīvību.

nu un viņš taisa tai dzīvoklī remontu. kādā jaukā dienā viņa viņam saka: zini, man apstājušies tie procesi ko sauc par mēnešreizēm, laikam būšu stāvoklī, no tevis. viņš viņai saka: ej taisi abortu, tu labi zini ka es tevi neprecēšu un kopā ar tevi nedzīvošu, kamēr man ir darbs un normāla alga es to abortu apmaksāšu. viņa apdomājas un saka: es to abortu negribu, gribu bērnu, man tāds vecums ka šī var būt ir mana pēdējā iespēja. viņš viņai saka: ja gribi bērnu tad dzemdē bet tu bērnam būsi gan māte gan tēvs jo es ar tevi bērna dēļ nedzīvošu un ar tevi negulēšu, arī uzturlīdzekļus nemaksāšu jo mani regulārie ienākumi ir tikai apdrošināšanas atlīdzība un man pašam ir dzīve jāsāk no jauna. kad izšķīros no sievas paņēmu tik to ko viņai un manai laulībā dzimušai meitai nevajadzēja. viņa saka: labi, bērnu gribu un strādāšu kaut divos darbos lai viņu izaudzinātu bet tu ar mani kopā būsi līdz brīdim kad viņa piedzims jo mazums kas, mamma man iedzer un pārējie ģimenes locekļi ar tādi ņekudišnije. viņš saka: labi, vīrs un vārds, es pa sestdienām pie tevis braukšu un palīdzēšu to bērnu sagaidīt. tā nu viņš sestdienās brauca pie viņas, taisīja to pašu remontu, pabraukāja kopā pie viņas draugiem, pēc viņas iniciatīvas. pafotogrāfējās, viņus pafotogrāfēja. kādu dienu viņa viņam saka: tu nevari iedot man izziņu par savu plaušu stāvokli, man kauns ka esmu vientuļā māmiņa un būtībā to izziņu vajag bērnam lai paredzētu komplikācijas ja tādas uzrastos. viņš jau kā laukos dzimis saka viņai: ko vajag to vajag. iedod viņai to izziņu, viņa to aizgādā savai ārstei. paiet laiciņš un piedzimst bērns. viņš viņai palīdz to atgādāt uz mājām, nu gluži tā kā bija norunāts. viņš savu solījumu izpildījis sāk aut kājas un taisās prom no viņas. viņa viņam jautā: tu palīdzēsi ja man tavu palīdzību vajadzēs? viņš viņai atbild: ja varēšu tad palīdzēšu. paiet pāris dienas un viņa viņam zvana: atbrauc uz kandavu un aizved mani uz domi, man jāpiereģistrē bērns. viņš viņai saka: labi, paņemšu darbā brīvu un aizbraukšu pie tevis. pienāk pirmdiena un viņš brauc pie viņas lai aizvestu viņu uz domi bērnu reģistrēt. aizbrauc viņi uz to domi, viņš taisās palik autiņā. viņa viņam saka: atnāc man līdzi, es pēc dzemdībām nejūtos labi. viņš jau kā kulturāls cilvēks pavada dāmu ja tā viņu lūdz veselības dēļ. uziet viņi otrā stāvā uz dzimtsarakstu nodaļu, ieiet kabinetā. tur sēž ierēdne, viņa ierēdnei saka: labdien, es atnācu piereģitrēt savu bērnu. ierēdne sāk darboties un aizpildīt dokomentus, aizpilda sadaļu par māti un viņai prasa: sakiet a kur tam bērnam tēvs? viņa norāda uz viņu un saka: viņš!  viņam atkārās žoklis jo patiesībā noruna bija savādāka. viņš ierēdnei pateica ka viņš kā tēvs var bērna dzimšanas apliecībā ierakstīties kad vien to grib un šodien to točna nedarīs. būtībā viņam iekšā bija aizvainojums par piečakarēšanu ko patiesībā iekšēji traktēja kā nodevību no viņas puses. viņš neierakstījās bērna dzimšanas apliecībā jo viņam radās aizdomas ka lieta visai tīra nav. viņš aizveda viņu uz viņas mājām un aizbrauca uz savu pilsētu.  pēc kādām dienām viņa viņam zvana: atbrauc, tas ir arī tavās interesēs. nu ja arī viņa interesēs tad viņš arī aizbrauc. viņa viņam saka, zini, aiznesu dzimšanas apliecību uz darbu un pārējās učenes uz mani greizi skatās ka apliecībā nav minēts tēvs, ķipa sanāk ka es to bērnu esmu pa krūmiem sagrābstījusi, ej piereģitrējies pa bērna tēvu. viņš saka: paklau, mēs norunājām ka tu bērnam būsi i māte i tēvs un bērnu kā ķīlnieku neizmantosi, es nereģistrēšos. tas ko tu dari ir zemiski, dzemdēji bērnu kā ieroci un izmanto kā ķīlnieku lai mani iespaidotu. viņš no viņas aizbrauca un vairs nekad pie viņas kandavā nav rādijies bet viņi satikās. uzminiet kur? TIESĀ:).

turpinājumā būs pasaka par pašu taisnīgāko tiesu pasaulē.

sestdiena, 11.septembris (2010) | Juris Paiders

Pēc tam, kad iznāca Lato Lapsas grāmata par Aināru Šleseru, starp žurnālistiem izvērtās ļoti asas debates par to, cik un vai ir pārkāpta ētika, rakstot par viena politiķa tēva pagātni.

Viena daļa žurnālistu uzskatīja, ka šāda rīcība ir nepieņemama. Otrai žurnālistu daļai vissvarīgākais jautājums bija – vai tā ir patiesība? Ja tā ir patiesība, tad neko nepadarīsi. No patiesības nevar aizbēgt, un par patiesību neapvainojas.

Attieksme pret Lapsas grāmatu iezīmē divas radikāli atšķirīgas pieejas globālajā žurnālistikā. Anglosakšu pieeja nozīmē, ka patiesība ir pāri visam. Jautājums ir tikai viens. Vai tā ir patiesība? Ja nav, tad saņem sodu, ja tā ir, tad neko nepadarīsi. Melu publicēšana ir noziegums. Patiesības publicēšana, lai kāda tā būtu, ir žurnālistu un preses pienākums.

Citāda ir pieeja Eiropas ziemeļvalstīs. Ziemeļvalstīs anglosakšu melnbaltajā izpratnē starp meliem un patiesību ir ievilkti cilvēcības elementi. Ikviens pamanīs – ja robeža starp patiesību un nepatiesību tiek nosprausta ļoti formāli, tad rodas plašs lauks interpretācijām. Ilustrēsim to ar piemēru, kuru es izmantoju savās nodarbībās ar studentiem.

Apgalvojums “Valdis ir cūka” ir apzināti nepatiesa informācija. Tā ir nepatiesība. Šo apgalvojumu ir viegli verificēt (t.i., formāli pārbaudīti). Valdis ir cilvēks un nepieder pie cūkas sugas. Viss. Punkts. Šāds apgalvojums ir nepatiess un līdz ar to sodāms. Tāpēc arī Kārlis Streips pēc tiešraidē izsprukušas frāzes par kazām tiesas prāvu zaudēja. Taču apgalvojumi “Valdis uzvedas kā cūka” vai “Valdis izskatās kā cūka”, “Valdis rīkojas kā cūka” vairs nav pārbaudāmi, aplūkojot formāli, vai tā ir patiesība vai nav. Vai var uzskatīt par meliem frāzi “Valdis ir līdzīgs cūkai”?

Tie, kas no vidusskolas ģeometrijas stundām atceras līdzības pazīmes, var sākt pārbaudīt, vai Valdis ir līdzīgs cūkai. Valdim ir divas ausis. Cūkai ir divas ausis. Valdim ir divas acis, un cūkai ir divas acis, viena mute utt. Līdzības pazīmes ir un daļai ļaužu ar to būs pietiekami, bet lielai daļai ar to būs par maz. Tomēr no melnbaltas patiesības un melu izpratnes viedokļa ikviens drīkst lietot salīdzinājumus, jo tie nav meli, bet iespaidi.

Anglosakšu zemēs dominē formāla pieeja. Patiesība – nepatiesība. Ziemeļvalstīs šajā izpratnē ir integrēti cilvēcības elementi. Zviedrijā žurnālists drīkst uzrakstīt arī nepatiesību par publisku personu, ja viņam bija pamats tā domāt. Tā var arī nebūt patiesība, bet, ja ir pamats tā domāt, tad likums būs žurnālista pusē.

Savukārt aizskart un apvainot var, arī izsakot patiesību. Šāda interpretācija ir iekļauta Norvēģijas preses likumdošanā. Viena latvju žurnālista replika 1995. gadā, ka klibais tagad vadīs Banku Baltija (kad U. Klauss tika iecelts par BB pārvaldnieku), Norvēģijā tiktu uzskatīta par smagu pārkāpumu ar risku saņemt ievērojamu sodu. Norvēģijā tiek uzskatīts, ka var aizskart arī ar patiesību. Prese nedrīkst publicēt informāciju par amatpersonu fiziskiem defektiem, invaliditāti, ja šie defekti netraucē amatpersonai pildīt amata funkcijas.

Virsraksts “pusaklais vadīs augstskolu” var parādīties anglosakšu zemēs, ja tā ir patiesība, ka cilvēks bez vienas acs kļūst par universitātes rektoru. Pat tad, ja tā ir patiesība, Norvēģijā šāds virsraksts būtu ne tikai neētisks, bet arī rupjš likuma pārkāpums.

Tāpēc arī Latvijā nav vienprātības. Tie, kas ievēro anglosakšu preses principus, drīkst domāt, ka virsraksts par politiķi “šizofrēniķa dēls” ir normāls (protams, ja tā ir patiesība). Savukārt ļoti daudziem Latvijā šāda attieksme nav pieņemama.

Cits jautājums ir tas, ka Lato Lapsas literārā darbība atgādina profesionāla preses killera darbu, kad tiek kompromitēts tas, kurš tiek pasūtīts. Par to, kas ir pasūtītājs, es viennozīmīgi nevaru apgalvot. Es preses killerus neizsekoju un to sarunas nenoklausos. Varbūt pasūtītājs ir literāta revolucionārā sirdsapziņa. Literāts pamostas un nolemj – šomēnes kompromitēšu Aināru, bet nākamo mēnesi nogānīšu Aivaru. Utt. Tikpat labi pasūtītājs varētu nākt no biznesa grupas, ar kuru ir saaudzis talantīgais literāts.

Tomēr ir vēl viens smags jautājums. Ļoti daudzi atklāti priecājas par Lato Lapsas epitetiem, jo viņiem Ainārs Šlesers ir nesimpātisks. Ja tiek apkakāts Ainārs, tad tas ir forši. Savukārt, ja apkakā mani, tad uz tiesu! Ir grūti spriest par ētiku, ja ļaudis, kas neieredz Šleseru, ar sajūsmu lasa jebko neētiski pasniegtu par šā politiķa pagātni. Tikai, ja jūs pieļaujat un atbalstāt neētisku rīcību pret Aināru, tad pieņemiet, ka tieši tā un vēl trakāk var rīkoties pret jums un mums visiem. Domās ielieciet sevi līdzīgā situācijā – ja nu preses killeram tiks samaksāts, lai izzākātu jūs vai jūsu bērnus?

Es veicu šādu domu eksperimentu. Iedomājos, kā izskatīsies talantīga preses killera ražojums, ja, piemēram, viens no maniem dēliem – Jānis – kaut kad tālā nākotnē izdomās kandidēt par premjeru.

Mans tēvs pēc kara bija pretošanās kustības dalībnieks un notverts nonāca Sibīrijas nometnēs uz daudziem, daudziem gadiem. Tā kā pie viņa tika atrasta vācu mašīnpistole ar patronām, tiesāts viņš tika par pantu, ka saucās bandītisms. Ja kāds preses killers grāmatai par manu dēlu liks virsrakstu “Bandīta mazdēls Jānis”, tad nekas nebūs melots. Tā ir formāla patiesība. Tikai tā ir pilnīga nepatiesība, ja vērtē pēckara Latgales un Staļina laikus pēc būtības. Faktiski tikpat kā ikviens Latvijā ir bandīta, budža, kolaboracionista vai nodevēja dēls vai mazdēls, meita vai mazmeita. Tā ka preses killeriem tik jāvāc pasūtījumi…

Es neesmu pārliecināts, ka Latvijas likumdevējiem tagad būtu jāveic likumdošanas izmaiņas, iekļaujot Norvēģijas normas mūsu likumos. Taču sabiedrība var rīkoties daudz efektīvāk. Vienkārši neatbalstiet neētiskas spēlītes. Neapsveiciet un neatbalstiet neētiskas spēles arī pret tiem, kas jums personiski ir nesimpātiski. Iedomājieties sevi tādā pašā situācijā un novērtējiet, vai tas ir ētiski vai nav. Ja tas ir neētiski, tad nelasiet un nediskutējiet par cinisku literātukilleru melnajiem darbiem, bet domājiet gaišas domas.

sēžu kafejnīcā un malkoju kafiju. redzu tā pakaunīgi pa durvīm ienāk mans direktors no tās vietas kur es it kā skaitos darbā, jau 3 mēnešus esmu bezalgas atvaļinājumā. nu lūk, ienāk direktors un sniedz manai māsicai reklāmas bukletu, māsica ir īpašniece tai kafejnīcai. direktors redz sadomājis piedalīties vēlēšanās un kandidēt uz saemu. darbā bardaks bet viņ redz tēmē uz augstajiem plauktiem, viņam to gadiņu arī tā padaudz. man jau domāt ka viņam politikā darīt nav ko, vairāk vajadzīgs viņš būtu savā uzņēmumā, mani māc bažas ka viņa metas to iestādi var novest līdz bankrotam, bariņam cilvēku tad darba ziemā vairs nebūs. pajautāju kad ta vērs cehu vaļā, teica ka uz saptembra beigām varētu būt cehs vaļā. man jau apnicis tas bezalgas atvaļinājums, ja būtu algas atvaļinājums tad jau varētu vēl pūsties.

biju uz konsultāciju pie tiesībsarga, tagad tas tā lepni saucas, ombuds. papļāpājām par juridiskām lietām, tīri izzinošs pasākums. iznāk ka man atkal valsti jāsūdz strasbūras cilvēktiesību tiesā. man kaukā nesanāk normāli šai valstī patiesāties, vienmēr sanāk kāds kāzus:). vispār man jau patīk, ceru ka otro reizi vinnēšu jo cik ta var? ja es tā paprognozēju uz priekšu tad pieļauju ka būs vēl viena tiesa pret valsti bet termiņu prognozēt nevaru. varbūt nākošā tiesa latvijā būs bez aizķeršanās no tiesu instanču puses. tagad jau gan man liekas ir nolaists galīgi greizi. bet to lai izšķir eiropā.

       mazplsētā senos laikos dzīvoja viņš. tā ap pusmūžu, šķīries no sievas jo tā gribēja bērnu bet viņš uzskatīja ka ekonomiskā situācija ir tāda ka bērnus audzināt būtu neprāta darbs, bija arī citi psiholoģiski aspekti pie laulības šķiršanas. tā nu viņš dzīvoja. līdz viņam pārgāja šķiršanās sāpe. kad likās ka ticis no sāpes vaļā viņam sagribējās lielo lowi. viņam mājās bija pieejams internets un tad nu viņā sāka sērfot pa iepazīšanās saitiem.  kādā jaukā dienā viņš oho lv ieraudzīja foto, kāda persona  gultā, apģērbta un ar zābakiem kājās. viņš palasīja anketu, it kā normāla, meklē attiecības, nebija veca. viņš uzrakstīja, čiv, zaķīt! viņa atbildēja, civ, gandrīz čipendeil! tā nu viņi apmainījās laipnībām. viņš uzaicināja viņu uz pusdienām. viņa atbrauca, viņi parunāja. viņš viņu ar acīm novērtēja, it kā viss ir, krūtiņas un viss pārējais ar, tik likās tāda pavēsa.

viņš to tobrīd strādāja kādā skaistumkopšanas iestādē un uzaicināja viņu uz otro randiņu, ķipa infrasarkanās pirts seansu. viņa atbrauca, viņi noseansojās pirtī, viņš viņu uzaicināja pie sevis uz dzīvokli, viņa piekrita. dzīvoklī protams notika TAS, it kā viss normāli. viņš pajautāja: izsargāties nevajag? viņa atbildēja: nē, es astoņus gadus dzīvoju ar vīrieti un man ir vairogdziedzera problēmas, man bērnu nevar būt. tā nu viņi randiņoja un taisīja TO. kādu nedēļu tā darot TO, viņam radās doma ka ar viņu viņš kopā negrib būt jo ieraugot viņa automašīnas bardačokā prezervatīvu paciņu pajautāja: kas tas ir? viņš atbildēja: pagājušās dzīves liecība. pēc viņas acīm viņš noprata ka viņa ar viņa atbildi ir dikti neapmierināta un patiesībā viņa pieder pie tāda tipa kas otru cilvēku uzskata par privātīpašumu. pēc kāda laika viņam radās arī erekcijas traucējumi saistībā ar viņu, personu no kaimiņu vēl mazākas mazpilsētas. tad viņa nopirka dzīvokli savā mazpilsētā, viņš sevi uzskatot par normālu vīrieti piedāvāja viņai to izremontēt, viņa piekrita. tā nu viņš tur remontējās un iepazīstot to personu tuvāk saprata ka tiešām negrib ar viņu attiecības, parāk valdonīga, skaļi krāc pa naktīm un seksuāli pavāja persona. bet kas solīts, solīts, remontēja dzīvokli.

turpinājums sekos, šodien nav iedvesma rakstīt

vakar braucu ar auto pa pilsētu un vēroju pretimbraucošos auto. ātrums jau kā pilsētā, apmēram uz 50km. braucu un lūkojos. redzu pretim ripo smuks džipiņš, pie džipiņa stūres smuka blondīne, it kā jau viss kārtībā, matiņi balti, pati neresna, vispār smukiņa. tik pārsteidza viena lieta, viņai abas rokas bija paceltas pie galvas jo kārtoja savus baltos matiņus. blakussēdētāju kas stūri turētu nemanīju. braucu un domāju, vai nu autiņam bija ieslēgts autopilots vai pie stūres tiešām sēdēja blondīne. vēl es tā padomāju, diez kas notiktu ja viņai kas misētos, pieļauju ka misēkļa gadījumā viņa vairs nebūtu blondīne jo matiņi būtu iekrāsoti sarkanīgi no asinīm un sejiņa nebūtu tik glīta, to būtu sabojājis trieciens ar sejiņu pret priekšējo stiklu.

dīvaini ir tie pārvietošanās stili.