::

braucu šodien ar auto pa tādu paugurainu ceļu, klausījos mūziku biju tā kā nedaudz atslābis. braucu un lūkojos gar logu slīgstošajās ainavās un pēkšņi atskārtu ka esmu laimīgs un nezin kāpēc ar auto emu nonācis paradīzē. man pat viss iekšā notrīsēja no tās apziņas. skaista daba, miers, nesteiga un apziņa ka dzīve ir skaista, esi tur kur tev jābūt un dari to kas tev patīk, pilnai laimei laikam daudz nevajag un man patika ka tas notika salīdzinoši netālu no vietas kur esmu dzimis un audzis, ka tas nenotika ne īrijā ne krievijā bet netālu no miesta kurā bērnībā podus gāzu. zinātnieki saka ka laimes sajūta ilgst tikai daļu sekundes būtībā to brīdi kad apzinies to ka esi laimīgs pēc tam seko vienkārši dzīve līdz brīdim kad atkal apzinies ka esi laimīgs. man domāt ka laime, tāpat kā mīla, sastāv no vairākiem elementiem tie protams katram ir savi. cits ierauga desmaizi ar sviestu un ir laimīgs. katram savi elementi ir laimes un mīlas sasniegšanai vajadzīgi.

un vispār, man nāk miegs