::

 intresants pastāsts ar dziļi filizofisku domu:):

Lācis bija šausmīgs, milzīgām ķepām, netīrīgs dzīvnieks. Bet
labestīgāka par viņu mežā neviena nebija. Bet zvēri redzēja tikai viņa
izskatu, par ko lācis šausmīgi dusmojās, ķēra viņus un spārdīja ar
kājām. Par to zvēri viņu nemīlēja. Kaut arī viņš bija ļoti labsirdīgs
un jautrs. Viņam patika jokot. Šo joku dēļ zvēri viņu neieredzēja un
sita. Jā, grūti būt labestīgam un jautram.

Vilks arī bija šausmīgs un netīrīgs. Un vēl viņš bija ļauns un
netīrīgs. Bet zvēri viņu neienīda un nesita. Tāpēc, ka vilks nomira vēl
maziņš būdams. Tāpēc, ka lācis piedzima agrāk, vēl pirms vilka. Jā,
labi, kad labais uzvar ļauno.

Zaķis arī bija ļauns un cietsirdīgs. Un netīrīgs. Un bailīgs.
Nelietības zaķis gan nevienam netaisīja. Tāpēc, ka baidījās. Vienalga
viņu regulāri sita. Tāpēc, ka ļaunums nedrīkst palikt nesodīts.

Un dzenis bija ļauns un cietsirdīgs. Zvērus viņš nesita tāpēc, ka viņam
nebija roku. Viņš visas dusmas izgāza uz kokiem. Viņu nesita – nevarēja
aizsniegt. Viņu nobeidza nogāzies koks. Runāja, ka tā esot bijusi
atriebība. Pēc šī gadījuma veselu mēnesi zvēri baidījās čurāt uz
kokiem. Viņi čurāja uz zaķa. Zaķis saaukstējās un nomira. Visiem bija
skaidrs, ka vainīgs dzenis. Bet viņu neaiztika, par cik nevarēja
izvilkt no koka apakšas. Jā, ļaunums reizēm paliek nesodīts.

Kurmis bija maziņš un akls. Viņš nebija ļauns. Viņš vienkārši labi
darīja savu darbu. Viņš bija tas, kurš raka zem tā koka, kurš vēlāk
nosita dzeni. Par to neviens neuzzināja un tāpēc viņu arī nepiekāva.
Kurmi vispār sita reti, biežāk baidīja. Bet viņu nobiedēt bija grūti,
jo viņš bija akls un neredzēja, ka viņu baida. Kad neizdevās kurmi
nobiedēt zvēri dusmojās un sita lāci. Tāpēc, ka bija niknums. Vienreiz
arī lācis gribēja nobiedēt kurmi, bet kurmis nenobijās, jo lācis bija
viņu nositis. Netīšām. Vienkārši lācis bija ļoti neveikls. Zvēri par to
viņu ļoti pamatīgi piekāva. Neskatoties uz to, ka lācis atzinās, ka
bija tikai jokojis. Slikti, kad tavus jokus nesaprot.

Lapsa bija ļoti viltīga. Viņa jebkuru varēja apmuļķot. Kad viņai tas
izdevās, viņu nesita. Bet reizēm viņai neveicās un tad viņu sita. Sita
visi meža iemītnieki. Un šādos gadījumos viņa nevarēja nevienu apmānīt.
Grūti mānīties, kad tevi sit. Vienreiz viņu sita līdz nāvei. Meliem
īsas kājas.

Kuilis bija liels, spēcīgs un briesmīgs. No viņa baidījās. Tāpēc viņu
sita tikai barā, kad bija visi kopā pret viņu vienu. Vai arī vienkārši
meta viņam ar akmeņiem. Kuilim tas ļoti nepatika. Tāpēc viņš vienu
nakti noslēpa visus akmeņus mežā. Par to viņu mežonīgi piekāva. Vairāk
kuilis akmeņus neslēpa. Patiesībā teica – nenēsā akmeni azotē.

Āzis bija ne labs, ne ļauns. Viņš vienkārši bija āzis. Viņš blēja. Un viņam
baidījās sist. Bet ar savu blēšanu viņš visiem apnika. Tāpēc viņu
nosita. Jo savādāk viņš būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Varbūt.
Kad āzis nomira, lācis stipri raudāja. Tāpēc, ka klusībā mīlēja āzi.
Mīlestība ir akla. Kā kurmis.

Ezītis bija mazs un ass. Viņš durstījās. Viņš nebija ļauns, tāda bija
viņa daba. Tāpēc viņam sita pa vēderu. Ezītim tas nepatika un viņš
noskuva savas adatiņas. Pēc tam viņu sita tāpat kā citus. Grūti būt
tādam, kā visi.

Sesks bij gandrīz kā zaķis. Tikai šausmīgi smirdēja. Viņam bija slikta
smaka. Viņu sita tikai celofāna maisā. Tad smaka bija nedaudz mazāka.
Vienreiz seskam bija dzimumdiena. Viņš saaicināja visus zvērus, jo bija
skops un gribēja ļoti daudz dāvanas. Zvēri viņam uzdāvināja jaunu
celofāna maisu un šausmīgi piekāva. Laikam viņam tajā maisā nebija
gaisa un viņš tur nosmaka. Tā arī viņu apglabāja. Ar visu maisu. Ļoti
dziļā mežā. Tāpēc, ka beigts sesks smirdēja vēl vairāk. Un tad atnāca
ļoti dziļā meža zvēri un visus ļoti stipri piekāva. Viņiem nepatika
beigtā seska smaka. Ar kaimiņiem jādzīvo mierā un saticībā.

Kāmis arī bija ļoti skops. Un bagāts. Ja viņš ar savu bagātību dalītos,
varbūt viņu nesistu tik stipri. Bet viņš bija ļoti skops. Par to viņu
briesmīgi sita. Un šā kā tā viņam nācās dalīties. Un viņš šausmīgi
raudāja. Bagātie arī raud.

Lauva bija zvēru karalis. Viņš valdīja mežā. Karaļus sist nav brīv.
Tāds ir likums. Bet zvēri likumus sen bija aizmirsuši. Zvēri sita
lauvu. Ne par ko. Vienkārši tā šajā mežā bija pieņemts…