Zaļā tēja pasaulē kļūst arvien populārāka, jo ir ne vien patiesi baudāma, bet arī ļoti veselīga.

Pirmā tēja, kas ar kuģi ieceļojusi Eiropā (konkrēti - Holandē) ap 1610.gadu, noteikti bijusi zaļa. Portugāļi, kuri pirmie atklāja Ķīnu, šis zemes galveno dzērienu - tēju - nenovērtēja. Savukārt ar holandiešu tirgotājiem Ķīnā nekādos darījumos neielaidās, jo viņi bija ar rudiem matiem - tādi ķīniešu mitoloģijā ir tikai velniem. Tas nozīmē, ka kuģis ar pirmo tējas kravu Eiropā ieradās no Japānas, kur tajā laikā dzēra tikai zaļo tēju.

17.gs. beigās Francijā sākās tējas buras, kas ilga gandrīz veselu gadsimtu. Galmā vīna vietā tika dzerts, zaļā tēja. Notikušas pat sava veida sacensības - kurš izdzers vairāk. Vidējie rādītāji dāmām - 12 krūzītes dienā, kungiem - pat 30 - 40 krūzītes (gan ne pārāk lielas).

Un tikai pēc 100 gadiem, kad holandieši un franči tēju jau bija atdzērušies, šo dzērienu iepazina Anglija, kura no tā brīža uzdodas par tējas zemi. Angļi sāka kultivēt tējas krūmus savās kolonijās Indijā, un tai tika uzlikti tādi paši nodokļi, kā alkoholam.

aļā tēja ir visaugstvērtīgākā, jo ir dabiska - tāda, kā no krūma nākusi, tikai izžāvēta. Lai iegūtu citas krāsas tēju, to fermentē, rūgšanas procesā tajā vairojas kofeīns un mainās tējas krāsa un garša.

Ļoti melnā tējā kofeīna ir tikpat vai pat vēl vairāk, kā kafijā, toties zaļajā tējā kofeīna tikpat kā nav.

Tējas nosaukums ir atkarīgs no tā, kurā vietā un kā krūms audzis, un kādas krūma lapiņas tiek izmantotas. Viena no pasaulē dārgākajām ir tējas šķirne "Gyokuro" - tās audzēšanai tējas dārzi tiek speciāli apēnoti. Augstās cenas dēļ Latvijā tā vēl nav nopērkama.

Tējas kvalitāti nosaka tieši tējas lapas. Mazajām, jaunajām lapām kvalitāte ir visaugstākā, un visdārgākā tēja ir tā, kurai no katra stāda ir noplūktas tikai divas augšējās lapiņas.

Aromatizētās zaļās tējas, kas pērkamas mūsu veikalos, (izņemot īsto jasmīnu tēju), ir iegūtas, izmantojot ķīmiskos pārtikas aromatizatorus un augļu piedevas.

Kas jāievēro, tēju gatavojot!

Pirms tējas iebēršanas kanniņā trauku sasilda, tam jābūt sausam un siltam.

Ieber traukā tējas lapiņas.

Ūdenim jābūt pareizi uzvārītam - līdz pirmajām mazo burbulīšu virtenēm, lielo burbuli nemaz nesagaidot.

Tad ūdeni atdzesē līdz 70° temperatūrai, t.i.- 3-4 minūtes.

Tikai pēc tam aplej siltajā kanniņā esošo tēju.

Minūti pēc tējas apliešanas var sākties tās baudīšana. Paši ķīnieši gan pirmo uzlējumu sauc par "putekļu noskalošanu" un tāpēc lej to ārā. Viņi sāk ar otro, kas skaitās pats labākais.

Galvenais ir atcerēties, ka zaļā tēja nesastāv no tējas stipruma un ūdens !!! Ūdeni klāt liet nedrīkst - ja uzlējums par stipru, jāņem mazāka deva tējas !!!

Katram nākamajam uzlējumam ļauj ievilkties ilgāk, un katrs garšo savādāk. Augstas kvalitātes zaļo tēju var apliet līdz pat septiņām reizēm.

Zaļo tēju var dzert neierobežotā daudzumā, jo tajā nav kofeīna, bet daudz citu, labu lietu - C vitamīns, dažādas minerālvielas, īpaši jāuzsver fluors - tā tur ir tik daudz, ka 2-3 tējas tases dienā jau samazina kariesa risku. Turklāt zaļajā tējā ir tanīns (polifenolu grupa), kas darbojas kā antioksidants, samazinot tieši kuņģa vēža saslimstības risku, tam ir arī pretiekaisuma un antibakteriāla iedarbība - tas atvaira vīrusus.